Mīts par Arahni ir sengrieķu izcelsmes stāsts par zirnekļiem!

Tāpat kā vairums dažādu augu un dzīvnieku izcelsmes stāstu, arī pirmais zirneklis sākotnēji bija cilvēks, un viņas vārds bija Arahne - grieķu vārds, kas nozīmē "zirneklis". Interesanti, ka šis mīts arī lasāms kā pasaka, alegorisks stāsts, kura mērķis ir mācīt klausītājus par morāli vai uzvedību un tās sekām.

Stāsts par Arahni no grieķu mitoloģijas

Kas bija Arahne un kā viņa pārtapa par zirnekli?

Arachne bija jauna lidoņu sieviete, slavenā audēju krāsotāja Idmona meita. Jau kā maza meitene viņa iemācījās aust, un uzreiz parādījās viņas talants, pat ja viņa bija iesācēja. Augot viņa turpināja vingrināties un gadiem ilgi strādāja pie sava amata.

Viņas slava izplatījās visā zemē, un daudzi nāca skatīties, kā viņa auda. Arachne bija tik talantīga un centīga audēja, ka izgudroja linu. Viņa varēja aust tik labi, ka attēli uz viņas audumiem bija tik perfekti, ka cilvēki domāja, ka tie ir īsti.

Visa uzmanība, slava un pielūgsme, ko izpelnījās viņas aušana, Arahnes lepnumu padarīja tik lielu, ka viņa kļuva iedomīga. Kad skatītāji nosauca viņas talantu par dievišķu un dievu dāvanu, jo īpaši Atēnas, kas bija aušanas dieviete, viņa izsmējās no šāda viedokļa.

"Mans talants nav ne no dieviem, ne no Atēnas."

Pūlis šausmās nopriecājās, jo nekaunība dievu priekšā bieži vien izraisīja viņu dusmas. Viens no viņas faniem mudināja viņu to atsaukt.

"Palūdz Atēnai piedot tavu pārdrošību," sacīja vēdeklis, "un viņa varētu tevi saudzēt."

Taču Arahne to nepieļāva.

"Kāpēc es viņai lūgtu piedošanu?" viņa apstrīdēja. "Es esmu labāka audēja pat par viņu. Kā mans talants varētu būt viņas dāvana, ja es esmu labāka?"

Tajā mirklī parādījās spoža gaisma, un viņas un skatītāju priekšā parādījās Atēna.

"Vai tu man to pateiksi sejā, meitene?" viņa jautāja Arahnei.

"Es to darīšu, dieviete. Un es savus vārdus apliecināšu arī ar darbiem, ja vēlies! Mēs varam sarīkot aušanas sacensības!" Arahne pieskārās.

Atēna pieņēma izaicinājumu. Dieviete un mirstīgais apsēdās pie aušanas. Cilvēki pulcējās arvien vairāk un vairāk, lai vērotu brīnišķīgo izrādi. Aušana turpinājās vairākas dienas, līdz beidzot Arahne un Atēna bija izveidojušas gobelēnu ar dievu ainām uz tā.

Atēnas gobelēns bija vispilnīgākā lieta, kādu mirstīgo acis jebkad bija redzējušas. Kā dieviete viņa izmantoja dievu diegus no pašas zemes auduma. Viņa bija attēlojusi dievus Olimpa kalnā visā to krāšņumā. Katrs no tiem bija attēlots godībā, darot varoņdarbus. Tie bija tik reāli, ka pat mākoņi un debesis izskatījās trīsdimensiju un ideālu krāsu. Neviens neticēja, ka.Arachne varētu pārspēt kaut ko tik nevainojamu.

Taču Arahne palika pārliecināta, un viņa izlocīja savu gobelēnu, ļaujot tam plosīties pār Atēnas gobelēnu.

Cilvēki atkal aizrāpoja, jo nespēja noticēt savām acīm. Gobelēns bija dievišķs. Atēna bija pārsteigta, redzot, ka, lai gan viņa bija izmantojusi mirstīgo diegus, viņas ainas bija dzīvas, reālistiskas un spēcīgas. Arī Arahne bija attēlojusi dievus četrās dažādās ainās, ko šķīra izsmalcināti raksti.

Taču bija viena liela atšķirība.

Arahnes dieviem nebija ne godības, ne tikumības, ne laipnības. Arahnes izvēlētās ainas bija tās, kurās dievi bija vismīļākie, vispiedzērušākie, visnežēlīgākie pret mirstīgajiem (kā alternatīva tiek minēts, ka viņa attēloja Dzeusu un viņa izklaidību). Lai to vēl vairāk apvainotu, gobelēns bija nevainojams pat Atēnas dievišķajām acīm. Arahnes attēloto ainu detalizācijas un sarežģītības pakāpe bija šādadaudz labāks par Atēnas, un tāpēc Arahnes gobelēns bija labāks no abiem.

Tas Atēnu pārsteidza un sadusmoja: Arahne ne tikai bija labāka par viņu, bet arī bija uzdrīkstējusies visiem acu priekšā nosaukt dievus un viņu trūkumus! Šādu apvainojumu nevarēja pieļaut. Atēna milzīgās, šausminošās dusmās saplēsa gobelēnu gabalos, sadragāja stelles un trīs reizes piekāva Arahni, nolādēdama viņu visu acu priekšā.

Arahne bija šokēta un kaunināma, un viņa izmisumā aizbēga. Viņa nespēja paciest notikušo, tāpēc pakārās uz koka. Tad Atēna pārvērta viņu par zirnekli - mazo, pūkaino radījumu ar astoņām kājām, kas karājās uz koka pie sava tīkla. Tagad, kļuvusi par zirnekli, Arahne uzreiz izskrēja pa tīklu un sāka aust vēl vairāk.

"No šī brīža un uz visiem laikiem tā būs tev un taviem," sacīja Atēna. "Tu mūžīgi audīsi savus izsmalcinātos darbus, un cilvēki tos iznīcinās, kad tos ieraudzīs."

Un tā pasaulē radās zirnekļi.

Par ko ir stāsts par Arahni?

Mīts par Arahni un Atēnu ir pamācošs stāsts: tas brīdina cilvēkus nemēģināt sacensties ar dieviem, jo no tā iznāks tikai viņu pazušana.

To var uztvert arī kā brīdinājumu pret iedomību un lepnumu kā grēku: pat ja cilvēka talanti ir lieli, ja viņš ir iedomīgs un lepns, iespējams, drīz sekos bojāeja.

Mūsdienu auditorijas skatījumā Arahnes un Atēnas sadursmi var interpretēt daudz abstraktāk: dažiem tā var atspoguļot cīņu starp despotisku varu un nepakļāvīgu dumpinieku ar visām sekām, ko tas var radīt, ja dumpinieks ir pārāk pārliecināts vai, ironiski, pārāk uzticas procedūrām, kas nespēj izturēt varas spēku.

Vai stāsts par Arahni ir autentisks?

Lai gan stāsts par Arahni un Atēnu nāk no Senās Grieķijas, agrākais mums zināmais stāsts ir no Senās Romas. To sarakstīja dzejnieks Ovidijs Augusta valdīšanas laikā.

Tas rada dažas problēmas!

Galvenā problēma ir tā, ka mēs nevaram būt pārliecināti, ka tieši tā Arahnes likteni aprakstīja sengrieķu mīta oriģināls. Pastāvēja vispārēja tendence, ka romiešu autori sengrieķu dievus attēloja mazāk dievišķus un taisnīgus nekā viņu romiešu kolēģus (to var redzēt, piemēram, kā dievi un grieķi ir attēloti "Eneīdā" salīdzinājumā ar "Odiseju" vai "Iliādu").

Taču, pat ja neņemam vērā šo tendenci un uzskatām, ka Ovidijs necentās graut sengrieķu dievu tēlu, pastāv liela iespēja, ka viņš uzrakstīja mītu tieši tā, lai izteiktu politisku komentāru.

Augusta valdīšanas laikā viņa īstenotās mākslas apspiešanas un cenzūras laikā Augusts izsūtīja Ovidiju. Tātad varētu būt, ka Ovidijs, šādi pārstāstot mītu par Arahni, centās kritizēt Augustu. Ņemot vērā, ka Ovidija laikā dzejniekus sauca arī par "audējiem", nav grūti atrast saikni starp šo stāstu, Ovidija izsūtījumu un viņa nosodījumu Augusta taktikai.

Tomēr, iespējams, ka Ovidijs patiešām ticami pierakstīja šo mītu.

Iespējams, mēs to nekad neuzzināsim!